Podiņmācība
Šausmīgi skaists periods visās nokrāsās. Šeit patiesi iederās kā vārds "šausmīgi", tā arī vārds "skaisti". Pamatīgs izaicinājums un, teikšu atklāti - mazliet arī maratons.
Nevaru noliegt, ka tieši šis periods mazuļa attīstībā man patika visvairāk. Pieļauju, ka tieši tāpēc, ka uz pleca sēdēja rūķītis un nemitīgi atgādināja: "Tas ir tā vērts! Tas ir īslaicīgi! Pacietība atmaksājas! Kakas nemazgāt ir forši!" Rūķītim ir absolūta taisnība. Tie vecāki, kuri šim procesam ir izgājuši cauri, noteikti var piekrist. Podiņmācības apguves process tiešām ir izaicinājumu pilns, vēl jo vairāk, ja esi nemitīgā kustībā. Ieskicēšu vienu, absolūti ikdienišķu ainu.
Podiņmācība ne gluži pašā sākumā, bet vēl ar risku saslapināties. Ir novakare, dodamies 90 minūšu garā braucienā ar automašīnu pie vecmāmiņas. Kā jau apzinīgs vecāks, esmu izdarījusi visus priekšnoteikumus, lai nevajadzētu pa ceļam stāties "zaļajā pieturā". Proti, limitēti uzņemts šķidrums pēdējo 2 h laikā, pirms ceļa pačurāts 2x. Mazuļa auto sēdeklītis, protams, nopakots ar pārtīšanas paladziņu (lielisks veids, kā pagarināt produkta lietošanas laiku). Izbraucam.
Brauciens mierīgs, ir iestājies mijkrēslis, visa uzmanība uz ceļa. Knīpucītis iesnaudies, tik tālu viss forši. Pieveikts aptuveni pusceļš, tātad, nobrauktas kādas 40-45 minūtes un apzinīgā vecāka priekšnoteikumi nestrādā, jo apzinīgajam vecākam vajag uz tualeti (nav, ko dzert kafiju pa ceļam :)).
Piestājos drošā, zināmā vietā, lai izmantotu "zaļās pieturas" priekšrocības, viss lieliski, taču knīpucītim acis ka pogas, jo auto vairs nešūpojas pa mūsu ceļiem. Pārjautāju meitiņai, vai viss labi, vai čurčurs neklauvē pie durvīm. Knīpucītis atbild, ka vajadzības nav, dodamies tālāk.
Iestājusies jau tumsa, visa uzmanība uz ceļa. Sarunājamies ar nu jau nomodā esošo meitiņu. Ik pa brīdim apvaicājos, vai nav nepieciešama "zaļā pietura", jo ne jau visur mēs varam droši piestāt, turklāt vēl tumsā. Vajadzības nav, turpinām braucienu.
Esam jau gandrīz galā, iebraucam pilsētā, līdz vecmāmiņas mājai ir aptuveni 500 metri. Izskan sauciens: "Man nāk čuja!" Pieredzējuši vecāki zina, ka, ja nāk "čuja", tad tas ir tagad, TAGAD ir jāapstājas. Esam tikko iebraukušas pilsētā, krustojums, nav variantu - jāstājas, labi, ka ceļa nomale tāda plata. Apstājos, ieslēdzu auto avārijas gaismas signālu un glābju situāciju. Viss lieliski, bikses sausas, čurčurs ceļmalā, braucam tālāk. Meitai tolaik bija aptuveni pusotrs gads. Katra mazā uzvara bija neizsakāms prieks man un pašapziņa meitai, ka viņai izdodas kontrolēt savas sajūtas.
TEOMAR piedāvājumā ir podiņmācības biksītes, tās iespējams būs pussolis uz priekšu maza liela cilvēka dzīvē. Mūsu podiņmācības biksītes spēj "noķert" gan pirmās pilītes, gan lielās darīšanas. Tās ir ērtas, skaistas un patiesībā brīnišķīgas arī pludmales sezonā, lai smiltis nelien tur, kur tām nav jābūt.
Novēlu jums kā vecākiem gūt tiešām prieku no katra noķertā momenta, kas mūsu bērnus pietuvina patstāvībai. Bērni var vairāk, nekā dažubrīd mums pašiem šķiet.
